Welcoem to posts!!

Žigimants Krēsliņš
Posted 2 years ago

Kamēr vēl ir pieejama "Ekvadora un Kolumbija pāris mēnešos", turpinu publicēt pa kādam fragmentam. Lai ir āķis lūpā. Iegādāties var pie manis, vai ar uzcenojumu Jānis Roze.
Pa ceļam apstājamies skaistā skatu platformā. Arī šeit ir kafejnīca, bet bez visa tā te ir neiedomājami skaists skats uz upi un džungļiem. Sajūtas, ka stāvi virs kādas bezgalības un apakšā pie tavām kājām ir visa pasaule. Pie pašas kraujas malas ir izkārti šūpuļtīkli, un tajos droši var pavadīt mazliet laika, pat ja kafejnīcā neko neiegādājies. Es gan izvēlos pastaigāt mazliet uz sāniem un pavērot majestātisko skatu no citiem skatu punktiem. Jāatzīst, ka kafejnīca tomēr ir izvēlējusies labāko vietu, un skats no šejienes, iespējams, ir labākais, ko vēroju visā Ekvadorā. Varētu braukt tālāk, bet, kā jau minēju, mūsu šoferis, suka, ir komunikabls. Viņš uztur sarunu ar bāra apkalpotāju un braukt netaisās. To, ka viņš dabūs pa seju, es zinu diezgan droši. Bet vēl nezinu, kad un kur.
Kad visi ir sataisījuši selfijus un izstenējušies, šoferim vairs nav, ko teikt, braucam tālāk. Vairs nav tālu. Ceļš paliek arvien švakāks, līdz nobraucam uz kādu zemes ceļu un vēl kādus kilometrus braucam pa to. Tas pat nav ceļš, bet kaut kāds murgs, un fiziski var sajust jebkuru bedrīti uz pielijušā zemes ceļa. Labi, ka neesmu neko ēdis, jo šajos kilometros viss smuki iznāktu ārā.
Pēc brīža esam klāt. Laukā līst. Šoferis saka, lai mēs ejam uz ciematu. Saka to viņš spāniski, un arī visa informācija ir tikai un vienīgi spāniski. 7 cilvēki ir vai nu vietējie, vai ceļotāji no kaimiņvalstīm, kam nekādu problēmu ar Servantesa valodu nav, bet ir arī trīs lohi, kas spāniski māk saskaitīt līdz 10 un diezgan labi žestikulēt. Par laimi, viens no spāniski runājošiem gluži labi runā arī angliski, tāpēc mums mazliet patulko. Prasu, lai viņš uzjautā šoferim, kā ir ar to angļu gidu, ko man sasolīja firmā. Šoferis mierina, ka ciematā jau mūs gaida gids, un viņš nav gids. Tikai šoferis. Ā, nu skaidrs. Pielieku soli, lai pa iekārtu tiltu šķērsotu upi un panāktu savu grupu, kas jau ir sasniegusi ciemata robežas.
Mēs šeit neesam vienīgā grupa. Naivums manā vecumā, bet parasti jau šie braucieni ir ārkārtīgi komercializēti, un gaidīt, ka saņemsi ļoti personalizētu ekskursiju, nav vērts. Vienkārši nav vērts, jo maršruts visām firmām ir viens, vai tu pērc no Šurika, vai no Gonzalesa. Bet vietas pietiek. Abas otrās grupas ir aptuveni tikpat lielas, un mēs sasēžamies uz soliem zem milzīgas lapenes, kas veidota no vietējiem dabas materiāliem. Katrā ziņā visas celtnes tiešām ir autentiskas. Vismaz tik tālu, cik to sapratu es. Neredzēju nekādus modernus materiālus.
Lapene ir tiešām milzīga, apmēram 20x20 metri, un patiesībā ir omulīgi. Vēl jo vairāk, ka ārpusē lietus pieņemas spēkā. Pa lapeni vazājas viens bērns, apmēram 5 gadus vecs puika, kurš ir tērpts vietējās drānās vai, vienkāršā valodā sakot, diezgan pliku dirsu, ko ar grūtībām nosedz pāris spalvas. Kaut kur pa laikam parādās arī gadus 10 veca meitene, kas uz pusslodzi pieskata sīko, bet uz otru pusslodzi imitē kaut kādu darbību. Tad parādās divas vecākās sievietes, tērptas savdabīgos, pārsvarā no augiem veidotos svārkos un nedaudz modernizētos krūšturos. Bet izskatās gana labi. Un galvenā uzmanība tiek pievērsta ķipa virsaitim, kas ar krāšņu kroni galvā ienāk apļa vidū un sāk kaut ko stāstīt. Protams, ka stāsts ir spāniski. Pie tam sarežģītā valodā, jo nespēju izsekot gandrīz nekam. Redzu, ka pārējām divām grupām ir līdzi gidi, kas, klusiņām savākuši angliski runājošos, tulko visu, ko virsaitis saka. Es pavirzos mazliet sāniski, lai vismaz kaut ko var dzirdēt no stāstītā. Pēkšņi nojumītē iepeld pilnīgi kreisais džeks, ģērbies džinsos, ar saplēstu kreklu un, apsēžoties pie mūsu grupas, stādās priekšā kā gids. Runā viņš angliski, un runā labi. Es pat mazliet esmu izbrīnīts, jo necerēju uz gidu un ne tuvumā necerēju uz angliski runājošu.
Mana sajūsma ilgst aptuveni 40 sekundes, kuru laikā gids stādās priekšā un paskaidro, ka tagad indiāņi iepazīstinās ar savu kultūru un tradīcijām. Tad viņš pieceļas un tikpat nesaprotami, kā parādījies, pazūd. Vairāk mēs viņu neredzējām. Sadirsts nav. Gids formāli bija? Bija. Angliski runāja? Runāja. Pastāstīja, kas notika? Nu, pastāstīja…
Tiesa, lai saprastu, ka runa ir par vietējām tradīcijām, nav vajadzīgs ne gids, ne IQ, kas sasniedz divciparu skaitli. Pat mežā noklīdušam trusim ir skaidrs, ka runa ir par tradīcijām. Jautājums, par kādām tieši? Bet, nu, viss pamazām top skaidrs. No sākuma sievietes ar speciālu krāsu nokrāso mums sejas, sazīmējot uz tām kādus ornamentus, tad tūristu meitenes var uzvilkt vietējos svārkus, vīri ņemt rokās bungas un doties dejā apkārt ugunskuram. Prātīgu sēžu maliņā un domāju, vai vietējiem indiāņiem bija arī kāda tradīcija piedzerties. Un, ja bija, vai kāds dzēriens nav palicis arī ciemiņiem? Izklaidējos, spēlējoties ar lielu papagaili, kas krātiņā manas galvas augstumā kaut ko neapmierināts burkšķ.
Kad dejas rituāls ir beidzies, visi tiek aicināti apskatīt ciematu. Tas jau ir interesantāk. Starp biezajiem džungļiem ir izveidotas pāris taciņas, kuru malās ik pa laikam ir kāda būdiņa. Kā likums, tā ir nedaudz pacelta virs zemes, kaut gan ne visas būdiņas bija augstāk par zemes līmeni. Cik nopratu, tad privātās mājas ir mazliet augstāk, bet sabiedriskās ēkas zemes līmenī. Bet, ja kāds teiktu savādāk, es nestrīdētos. Pavisam blakus ir upe, un, esot nost no visa tūristu bara, sajūta tiešām ir, kā esot kaut kur civilizācijas nomalē. Klusums, ko pārtrauc vien džungļiem raksturīgās skaņas, un upes tecējums, kas gluži labi dzirdams arī nojumē.
Ejam atpakaļ uz autobusu. Klusībā mēģinu uzminēt, ar ko sarunāsies mūsu šoferis, bet kļūdos. Viņš jau sēž pie stūres un smaida. Te neviena gluži vienkārši nav.
Īss brauciens, un esam pie kāda pagalam nestabila tilta. Iet viņam pāri skaidrā es noteikti neriskētu. Bet nekur nav jāiet. Šeit visi kāpj divās kanoe laivās un laižas pa upi uz leju. Es laikam negribu. Man it kā nav nekas pretī laivošanai, bet mans fotoaparāts ir padārgs, un arī autobusā es to atstāt negribu. Pēc mirkļa pārdomu saku, ka nelaivošu. Nekādu problēmu, tad es ar šoferi varu braukt visus sagaidīt finišā. O! Divi vienā! Pie reizes varēšu iedot pa tāfeli.
Kāpjot laivā, var redzēt, ka saucamie instruktori ir aptuveni ar sākumskolas skolēna iemaņām un zināšanām. Kanoe nav ne nostiprinātas, ne tās tiek kārtīgi pieturētas, ne vīri īsti spēj noformulēt, kā jāiekāpj, ne kas jādara. Būdīgākais no grupas - anglis Maikls, kāpjot lejā pa kalnu, paslīd un ar izteiktu Jorkšīras fakzisšitu ieveļas upē. Viens no instruktoriem laiž laivu vaļā un ķer Maiklu. Maiklam nav ne vainas. Viņš būtu piecēlies tāpat, bet noķert kanoe, kas atrodas jau 3 metrus no krasta pietiekami straujā upē, jau ir mazliet sarežģītāk. Tomēr tas tiek noorganizēts, ātri pasniedzot kanoe esošajiem garu kārti, ko pēdējā mirklī kāds paspēj satvert, un jau pēc brīža laiviņa ir atpakaļ krastā.
Es pavisam noteikti gribu braukt ar autobusu. Es pat apsolos neaiztikt šoferi un šodien vairs nekomentēt nevienu kreiso darbību.
Braucam kādas 20 minūtes. Šoferis, jau izstādījis savu dežūrsmaidu, mēģina iesākt sarunu, bet mūsu acis sastopas spogulī. Smaids pazūd, un runīgais koncentrējas ceļam.
Piebraucam pie kādas lapenes. Šoferis izkāpj un teciņus metas pūderēt smadzenes kādam vecim, kas sēž nojumītē. Es viņu saprotu. Minūtes 20 viņš atradās pilnīgākā stresa situācijā.
Otrs vīrs, kas mūs sagaidīja lapenē, ir foršs čalis. Pēc laiciņa pienāk un saka, ka pēc kādas pusstundas visi būs klāt. Protams, ka viņš arī runā tikai spāniski, bet vienkāršo valodu jau es saprotu. Es māju ar galvu un prātoju, ar ko sevi nodarbināt. Upi jau esmu safočējis un īsti, ko iesākt, te nav. Glābiņš parādās interesantas pudeles izskatā, ko man piedāvā lādzīgais. Viņš man pabāž pudeli zem deguna un prasa, vai es gribu viskiju. Mīļo cilvēk, kur tu biji agrāk? Protams, ka gribu viskiju! Viņš man ielej nelielu glāzīti un uzkost iedod kanēļa standziņu. Salikums pagalam eksotisks, bet viskijs gan tas nebija. Dzēriens ir stiprs, brūnas krāsas, bet pavisam noteikti ne viskijs. Bet starpības nekādas. Man prasa, vai garšo. Diplomātiski atbildu, ka bija pārāk maz, lai sagaršotu. Vecis pasmaida un ielej man normāli. Iedzēris atzīstu, ka ļoti labs. Gaidu trešo glāzi, bet tā neseko. Tik ilgi trinos gar nojumi, ka vīrs prasa, vai gribu vēl. Mēģinu sejai piešķirt garlaikotu izteiksmi un nočukstu, ka īsti nē, bet kādu malku jau varētu. Esmu nosalis. Nosalis? Džungļos? Kaut ko bubinu, ka tikai vakar naktī nokāpu no Everesta, kur mana pārējā grupa gāja bojā ledājos. Džeks ierēc un ielej man vēl. Viņš saka, ka šis dzēriens ir paredzēts visiem no grupas, un to vienmēr pasniedz laivošanas beigās. Ak tā… Nu tad viņam nav ko satraukties, jo tie pārējie ir nedzērāji, es labi zinu. Uz manu jautājumu, kā es to varu zināt, es atbildu, ka mēs visi mācījāmies vienā klasē. Mani argumenti ir dzelžaini, un līdz brīdim, kad piepeld pirmā kanoe, esmu noķēris normālu pāli. Droši komandēju un organizēju izkāpšanas procesu, par ko visiem ir baigie prieki. Maikls ir viscaur slapjš, tāpēc saku, lai viņš aiziet uz nojumīti un paprasa kādu glāzīti brīnumu dziras. Viņam divreiz nav jāsaka, un paātrinātā solī Maikls ir pie nojumes. Uz izbrīnīto saimnieka skatienu es raustu plecus un saku, ka šis čalis vienīgais nebija no manas klases. Ja es būtu viņš, es vispār izsauktu policiju. Man šķiet, ka šis pilsonis ir meklēšanā.

93 - 3